Maija National Geographic Adventure uzdūros samērā interesantam rakstam (vēl nav pieejams interneta arhīvā, jo pārāk jauns) par 2007. gada augustu, kad krievi Ziemeļpolā - Ziemeļu Ledus okeāna dibenā ar lielu pompu uzstādīja Krievijas karogu, izraidot plašas diskusijas par šo apgabalu teritoriālo piederību, jo, kā zināms, tur atrodama nafta vismaz triljons dolāru vērtībā. Uz šo soli nekavējās atbildēt Kanāda, sūtot savas ekspedīcijas uz polārajiem apgabaliem, bet tas jau vairs nav svarīgi.

Kā izrādās, šis pasākums pirmssākumos nemaz nebija krievu ideja. Vēl vairāk - Ziemeļpola apciemošana bija austrāliešu biznesmeņa Maika Makdovela (Mike MacDowell), kompānijas Deep Ocean Expeditions garabērns. Jau 2001. gadā par 95 000 dolāru viņš piedāvāja būt pirmajiem cilvēkiem, kuri nokļūtu "īstajā" Ziemeļpolā, 4km dziļumā (neviens cits tur nav bijis un visai ticams, ka tuvākajā laikā nebūs, jo ieniršanai tik lielā dziļumā nepieciešami īpaši izturīgi batiskafi, kuru skaits pasaulē nepārsniedz 4 gab. un divi no tiem pieder Krievijai). Pieteicās 10 klientu, tomēr tas bija par maz un pasākums tika atcelts. Pēc kāda laika uzradās zviedru biznesmenis Frederiks Paulsens (Frederik Paulsen), kurš par iespēju būt klāt pirmajā ieniršanā samaksāja miljonu dolāru un viss tika plānots 2006. gadā.

Pasākums būtu noritējis veiksmīgi, ja vien krievi nebūtu aptvēruši, ka šo projektu itin labi varētu izmantot savā labā. Neko citu kā nepiekrist izmaiņām noteikumos nevarēja, jo viss - gan ledlauži, gan zemūdenes tika nomātas no valsts dotētiem zinātniekiem. Tā nu tika iecelts jauns ekspedīcijas vadītājs no Krievijas, skata pēc piesaistīti zinātnieki, žurnālisti un, protams, politiķi.

Beigu beigās 2007. gadā notika viens niriens ar divām zemūdenēm, kurā piedalījās divi Krievijas pārstāvji, kā arī pasākuma sākotnējais autors - Makdovels un viņa klients zviedrs Paulsens. Visi četri samērā drīz arī saņēma prestižā Explorers Club medaļas.

Interesanti, ka pats Makdovels atturas šo pasākumu komentēt, jo viņa bizness Krievijā pašlaik zeļ un plaukst (izbraucieni ar MIG iznīcinātājiem, krievu zemūdenēm un citas izpriecas).

Priecīga ziņa geokešinga cienītājiem

Ja agrāk jaunu GPS ierīču modeļus izlaida reizi gadā, tad tagad to skaits aug kā sēnes, līdzīgi mobilo telefonu modeļiem. Protams, ikviens zina, ka mobilo telefonu GPS ārpus pilsētas izmantot nevar, jo to baterijas darbības laiks ir pārāk īss.

Garmin pat nebija īsti palaidis pārdošanā Colorado, kad gatavs ir Oregon - izskatās tieši tāpat, tikai tagad nācis klāt ir saulē labi saskatāms skārienjūtīgs ekrāns, bezvadu pieslēgums (lai ātri ielasītu vai apmainītos ar citiem ar punktu atrašanās vietām vai maršrutiem). Šis esot arī viens no pirmajiem GPS, kurš esot īpaši pielāgots ar geokešinga cienītājiem. Protams, vēl ir 3D kartes attēlošanas iespēja, micro SD kartes slots, temperatūras sensors, barometrs, kompass un viss pārējais. Kopumā 5 dažādi modeļi, cena no 400 līdz 600 USD.



Interesanti, ka modeļi šoreiz ir izstrādāti nevis atkarībā no tajos pieejamo opciju skaita (jo vairāk, jo dārgāk), bet gan ierīces izmantošanas veida - tā modelis 400s paredzēts laivošanai saldūdeņos, 400c - jūrā, 400t - pa sauszemi un tajā īpaši piedomāts pie topogrāfisko karšu attēlošanas, arī 3D skatījumā.

Par visu sīkāk (specifikācijām, cenām un pieejamību), atkarībā no modeļa veida var lasīt šajos NaviGadget rakstos. Īstais iznākšanas datums nev zināms, bet tam jābūt drīz, ja jau pieejama tik detalizēta informācija.

Via ferratas Šveicē

Šveice ir dīvainību pārpilna. Viena no patīkamākajām ir tā, ka vilcieni visos virzienos no visām stacijām kursē vismaz 2 līdz 30 reizes stundā un tādēļ nav problēmu pirms darba piecos no rīta fiksi aizbraukt līdz kalniem, pakāpelēt vai pastaigāt un pirms divpadsmitiem atgriezties darbā. Dažas stundas jau var viegli atstrādāt.

Tipisks skats jebkur Šveices kalnos

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nekad nebiju kāpis pa via ferratām (ar dzelzs trosēm aprīkoti kāpšanas maršruti) tādēļ nopirku attiecīgo ceļvedi, aprīkojumu (2 pašnoslēdzošās karabīnes ar cilpām, kādi 40 Ls) un viss bija gatavs. Šveices ferratu īpatnība ir tā, ka tās sāktas veidot tikai nesen - deviņdesmitajos gados, tādēļ troses un pakāpieni ir jauni un nav sarūsējuši, kas rada papildus drošības sajūtu. Sāku ar samērā vienkāršākajām, lai iemācītos ātri pārlikt karabīnes un aptvertu pamatprincipus. Grāmatā teikts, ka tas arī nepieciešams, lai pārvarētu bailes no augstuma, jo, ja grūtā vietā panikā sākot trīcēt rokas un kājas, tad tas neesot labi.

šitā tas viss izskatās, kad ir pieķēdējies pie troses

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šogad vasara ir izcili sūdīga - negaisi vienā laidā, kuri padara kāpšanu neiespējamu - tā kā via ferratas sastāv no pārsimt metrus garām tērauda trosēm, tad negaisa laikā tās pārtop par zibensnovedējiem, kuriem nav vēlams atrasties tuvumā. Tā nu no rīta puspiecos palasīju interneta prognozi, tad vilcienā iekšā, tad vietējā gaisa tramvajā vai autobusā un jau pusseptiņos - laikā, kad kolēģi tikai modās, es jau biju uz kalna. Rīta agruma skati kalnos ir nepārspējami.

Nākot no Lavašī ferratas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

pie ūdenskrituma Šamperī

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Konkrēti šeit, paskatoties uz mājiņu lejā, man bija bail

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats Mittaghorna ferratas vienā pusē (viena no retajām Šveices ferratām, kur sasniedz 3tūkstošnieka virsotni). Pa šļūdoni slēpo arī vasarā, tā mājiņa ir pacēlāja vidus stacija...

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

...un šitāds uz otru pusi (ciemats saucas Saas Fee, laikam smuks, bet nebija laika paskatīties, jo steidzos). Viss netālu no Maternhorna atrodas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šeit arī izbijos, tas tiltiņš pārāk neganti šūpojās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un pa šādu taku pēc kāpelēšanas fiksi uz staciju un strādāt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Jāatzīstas, ka sākumā bija pamatīgi bail, bet samērā ātri jau ar visu aprod, tagad, kad esmu dažas vieglākas izkāpis, jāgaida kad šonedēļ beigsies lietavas un atkal varēs aizbraukt kādā uzkāpt. Vēl baigi daudz palikušas, kuras līdz augusta vidum jāiziet...

Salomon skriešanas velns

Salomon šosezon izlaiduši jaunu mugursomu, kuri domāta ilgstošām skriešanas sacīkstēm - Salomon Raid Devil Slab ar 25 litru tilpumu. Galvenā tās atšķirība - mugursoma kļuvusi par mugurvēdersomu un valkājama reizē gan priekšā, gan pakaļā, kā uzskatāmi var novērot bildēs.

Soma paredzēta galvenokārt piedzīvojumu sacīkstēm un dažu simtu kilometru skrējieniem, jo ļoti daudz vietas ierādīts dzeramajiem traukiem (2 pudeles priekšā, ūdens maiss muguras daļā). Tomēr šis izstrādājums varētu būt interesants arī citos gadījumos, kad abas rokas aizņemtas, piemēram, ejot ar trekinga nūjām rokām, kad noņemt somu, lai sameklētu ūdeni vai apmainītu fotoaparāta baterijas vai izņemtu karti vai jebkuru citu lietu ir pietiekoši liela ķēpa.

Esmu redzējis līdzīgus veidojumus un jāatzīst, ka to izskats parasti ir bijis pietiekoši kroplīgs, lai domu par šādas mantas iegādi iznīdētu jau saknē. Salomon dizains izskatās daudz labāk nostrādāts un jādomā, ka priekšas somu iespējams nostiprināt pietiekoši stingri, lai tā nekūļātos. Protams, skaidri arī apjaušamas negatīvās puses - sasvīdušajai mugurai tagad varēs pievienoties sasvīdis vēders un krūtis. No otras puses - šāda kombinācija labi aizvietos vesti.

Cena ASV ir pietiekoši pievilcīgi 80 dolāri, kad nokļūs Eiropā - nav zināms, un kad nokļūs - tad arī cena vairs nebūs patīkama.

Šim produktam eksistē arī 40 litru versija, kura gan neizskatās īpaši pievilcīga.

Jāņu gājiens

Šogad Jāņos sanāca pabūt ārpus Latvijas - sēņu zemē Īrijā, kur laiks ir nemainīgi pretīgs visu cauru gadu. Tā kā Jāņu svinēšanas iespējas šajā vietā ir visai ierobežotas, tad nolēmām doties nakts pārgājienā. Par gājienu izlēmām pietiekoši pēkšņi, piektdienas vakarā (21. jūnijā), ievērojot to, ka visu dienu debesīs novērota ilgi neredzēts fenomens - saule un tā kā laika ziņas nesolīja lietu līdz pat nākamajam rītam, tad, ilgi nedomājot, stundas laikā sastādījām maršrutu un devāmies ceļā. To, ka šajā naktī bija īstie saulgrieži uzzinājām tikai pēc gājiena.

Nebija arī laika īpaši sagatavoties ēdamā ziņā - līdzi ņēmām vakariņām cepto vistu un kartupeļus. Ar pēdējo autobusu aizbraucām uz Dublinas nomali, kur uzsākām gājienu pa Wicklow Way, vienu no garākajām Īrijas takām. Uzkāpjot pirmajā pakalnā pavērās lielisks skats uz naksnīgo Dublinu, gluži kā Holivudas filmās. Bildes, protams, nesanāca.

Dodoties ceļā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nakts bija lieliska - silta un bez vēja, kaut kas tāds Īrijā nebija piedzīvots. Tā nu lēnām gājām, lai visu paredzēto maršrutu nenoietu pārāk ātri, pirms nāktu pirmais autobuss. Kādā kalna virsotnē uzēdām vistu.

Papardes arī atradās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pa ceļam dzirdējām un redzējām visai daudz briežu, kuri pat uzreiz nemuka prom. Tāpat novērojām ragu un nagu slimības perēkli un zemnieku slikto attieksmi pret suņiem, kuri nav pie siksnas.

Te lopi ir inficēti

Suņus - aitu trenkātājus, nošaus

Pirms četriem no rīt, kāpjot nākamajā paugurā, mūs jau sagaidīja lielisks saullēkts, kurš dažādās krāsās turpinājās vismaz stundu vai pusotru. Laikam tas pat bija pirmais Jāņu saullēkts, kuru bija izdevies ieraudzīt - līdz šim visus iepriekšējos biju nogulējis.

Saullēkta sākums/vidus

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Saullēkta beigas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

No rīta ap sešiem, kā solīts laika ziņās, sākās ierastais pretīgais lietus. Tomēr tad jau bijām iznākuši uz ceļa un palika tikai daži kilometri līdz autobusam. Vēl stundu garš brauciens ar autobusu, kura laika pūlējāmies aizmigts, bet tas īsti neizdevās grubuļainā ceļa dēļ. Tā nu Jāņi sanāca gandrīz bez lietus, un nakts laikā nogājām ap 15-17 km.

Pa ceļam uz autobusu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Latviešiem Ziemeļamerikā iet labi (sportiskajā ziņā)

Šīs ziņas gan nav nekāds jaunums, bet interneta problēmas liedza visu ielikt jau pirms nedēļas, kad tas vēl bija jaunums.

Paldies Mārtiņam par ziņu, ka ASV Rietumkrastā - Sietlā, dzīvojošais latvietis Pēteris Lediņš ASV čempionātā rogainingā, startējot komandā kopā ar Nikolaju Načevu ar uzvarējis visus pārējos - arī ASV čempionus. Rogainings ir orientēšanās sporta līdzinieks, kur 24h laikā jāsavāc iespējami vairāk kontrolpunktu (jo kontrolpunkts atrodas tālāk no starta vietas, jo vairāk punktus par to saņem). Parasti kontrolpunkti izvietoti ar tādu ziņu, lai visus fiziski nebūtu iespējams izskriet, tādēļ distances plānošana ir samērā sarežģīts pasākums.

Prieku par Pētera lielisko sasniegumu gan mazina fakts, ka tā kā Pēteris nav ASV pilsonis, tad ASV čempiona tituls diemžēl gāja garām...

Pilni rezultāti šeit.

Otra labā ziņa ir no Kanādas ziemeļiem - latvieši iepriekšējā ierakstā aprakstīto Yukon River Quest nobraukuši neparedzēti labi - visas trīs ekipāžas ne tikai sasniegušas finišu, kas jau būtu atzīstams sasniegums, bet pat ierindojušās godalgotās vietās (pilni rezultāti šeit). Vislabākais sasniegums ir kanoe divniekos, kur J. Seļezņovs un J. Blaževičs ieguvuši trešo vietu (no 11 finišējušiem dalībniekiem) - 50h 5min. Kajaku divniekos U. Gūtmanis un I. Plakane ir otrajā vietā, šoreiz gan 4 braucēju konkurencē - 57h 25min. Tāpat arī lieliska piektā vieta Andra Stavro izpildījumā vienvietīgo kajaku klasē - 50h 25min. Braucēji šonedēļ atgriezīsies Rīgā, kad noteikti pastāstīs par saviem pārdzīvojumiem - kur un kā tas notiks, visticamāk varēs uzzināt, sekojot Campo lapas diskusijām.

742 km pa Jukonu (Yukon River Quest)

Šodien jau desmito reizi pēc kārtas reizi sākas pasaulē garākās ikgadējās kanoe un kajaku sacensības Yukon River Quest - 742 km garumā pa Jukonu (no Vaithorsas līdz Dausonai (abas Kanādā)). Tas nebūtu tik izcili nozīmīgs fakts, ja vien šajās sacīkstēs jau otro reizi nepiedalītos Latvijas pārstāvji, turklāt šogad jau trīs komandas (pilns komandu saraksts). Kopumā sacīkstēs startē 90 komandas, pārsvarā no Ziemeļamerikas.

Nr. 34 - vienvietīgajos kajakos - Andris Stavro
Nr. 54 - kanoe divniekos - Jurijs Seļezņovs, Jevgēņijs Blažēvičs
Nr. 86 - kajaku divniekos - Uģis Gūtmanis, Ilze Plakane

Yukon River Quest distance

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Protams, tās nav vienkāršas sacīkstes. Vispirms jau, viss notiek uz Jukonas, kur tikai dažās vietās ir pieejama nosacīta civilizācija - principā pat izstāšanās ārpus kontrolpunkta Kārmaksā (300 km no starta) ir visai grūts pasākums, jo tad jāsauc glābēju laiva vai helikopters. Protams, visas mantas un laiva jāatstāj upē.

Arī braukšana nav vienkārša, jo pa ceļam ir vairāki šķēršļi, piemēram, 50 km garais Laberžē ezers, kurš slavens ar pēkšņām vētrām un vairākus metrus augstiem viļņiem un kura šķērsošana pa taisno (vairākus km no krasta) nedaudz līdzinās loterijai, jo, sākoties pamatīgam pūtienam, var vairs nepaspēt aizairēt līdz krastam. Tāpat Piecpirkstu krāces. Arī pati Jukona uz sacīkstes beigās sadalās neskaitāmās attekās, kuras savu gultni maina bieži, tādēļ arī GPS un karte var nepalīdzēt.

Sacīkste vidēji aizņem aptuveni 60 stundas (rekords ir 40 stundas) un vairāk, tomēr ir noteikts tikai viens obligāts pārtraukums - 7 stundu garumā Kārmaksā. Tomēr jau šajā punktā - "tikai" 20-30 stundas pēc starta, dalībnieki no laivām nereti tiek izcelti, jo uz savām kājām vairs nav spējīgi pārvietoties. Pēc astoņām atpūtas stundām daži joprojām nav spējīgi staigāt, tādēļ tiek tāpat iecelti laivā atpakaļ. Protams, netrūkst stāstu par gļukiem, kurus negulēšanas dēļ dalībnieki redz, desmit un vairākiem nomestiem svara kilogramiem, kā arī dažādām milzīgās pārslodzes izraisītām traumām. Šādi airējot, tiek patērētas aptuveni 400 kalorijas stundā - tikpat daudz, cik braucot ar divriteni ar ātrumu 20 km/h. Tikai tad jāņem arī vērā, ka katrs YRQ dalībnieks ar "velosipēdu" nobrauc 1200 km praktiski bez apstājas. Kaut nedaudz izgulēties nav iespējams, jo tad nevarētu paspēt iekļauties kontrollaikā (92 stundas).

Izstājušos skaits nav pārāk liels - 2007. gadā no 78 startējušām komandām tikai 16 izstājās. Pārsvarā tādēļ, ka dalībnieki zin uz ko parakstās - nemitīgu sāpi vismaz divu vai trīs dienu garumā.

Līdzi jušana, jaunumu paziņošana un rezultātu apspriešana visu sacīkstes laiku norisināsies laivas.lv, visticamāk šajā diskusijā.

SPOT glābšanas satelītraidītājs

Pirms pāris mēnešiem ASV parādījās un tagad jau Eiropā pieejama jauna GPS ierīce - SPOT raidītājs, kas ir vienkāršs GPS uztvērējs un satelītraidītājs, domāts tam, lai, spiedīgos apstākļos, spētu vienkāršā veidā glābējiem noraidīt atrašanās koordinātes. Dažu mēnešu laikā tas iemantojis salīdzinoši daudz atzinības un paspējis pat izglābt vairāku cilvēku dzīvības.

SPOT ir vienkāršs, lai ar to varētu darboties pat visgrūtākajās situācijās - kā jau var redzēt, tam ir tikai 4 pogas. No līdzīgiem izstrādājumiem SPOT raidītājs atšķiras ar to, ka ieslēgtā veidā ar vienu bateriju komplektu spēj darboties divas nedēļas (tuvākajiem līdziniekiem tās ir tikai dažas dienas), tas ir viegls (200g), peld ūdenī un iztur pat ļoti sliktus laika apstākļus. Protams, kā jau satelītus izmantojošai ierīcei pieklājas, SPOT nepieciešams atrasties pēc iespējas atklātā vietā, no slēgtas telpas vai zem blīviem koku zariem neko nebūs iespējams noraidīt.

Tātad, divas pamata pogas ir: galvenā, 911 poga, pēc kuras nospiešanas, reizi 5 minūtēs uz glābēju centru Hjūstonā, ASV noraida ierīces īpašnieka koordinātes, kuras tiek uzreiz nodotas tālāk vistuvāk esošajiem glābšanas dienestiem. Ierīce vismaz pagaidām domāta galvenokārt lietošanai ASV, tomēr daži veiksmīgie glābšanas gadījumi citur pasaulē rāda, ka īsā laikā sazināties ar citām valstīm nav īpašu problēmu. Pastāv arī iespēja atsaukt ziņojumu, ja poga nospiesta netīšām - katrā ziņā, dienesti nereaģēs, pirms nebūs saņemti vismaz vairāki palīdzības ziņojumi, kā arī nebūs notikusi sazināšanās ar tuviniekiem vai nozīmētajām kontaktpersonām. Tā nekādā gadījumā nav ātrā palīdzība.

Otra poga - OK poga, pēc nospiešanas noraida koordinātes, kuras tiek publicētas Google Maps kartēs. Un norādītajām kontaktpersonām nosūtīts e-pasts par OK pogas aktivizāciju un links uz karti.

Vēl arī ir HELP poga, izmantojot to, tiek paziņots tuviniekiem vai paziņām, ka noticis negadījums, kas neapdraud dzīvību. Tad nu tiem pašiem paziņām jāizdomā - doties palīgā pašiem vai tomēr palūgt palīdzību policijai.

Protams, tas viss nenotiek par brīvu - kaut arī raidītājs nav pārāk dārgs (199 eiro Eiropā), papildus nepieciešams abonēt vismaz vienu vai vairākus servisa plānus - 99 ASV dolārus gadā maksā 911 pogas abonents, bet vēl 49 USD gadā - iespēja nosūtīt OK ziņojumus. Ir vēl vairāki servisa plāni. Bez tiem šī ierīce nav izmantojama, katrā ziņā, ļoti veiksmīgs biznesa gājiens.

Kaut arī primārā SPOT funkcija ir glābšana, tai jau atrasts labs papildus pielietojums - dažādās ilgstošās sacīkstēs, kur dalībnieku maz un, kur kontrolpunktus izveidot nav iespējams. Piemēram, SPOT plānots izmantot nākamgad plānotajās airēšanas sacīkstēs pa Jukonu (Yukon 1000 Canoe and Kayak race) - 1600 km garumā, kur dalībniekiem tiks sekots ar SPOT palīdzību. Jukonas gadījumā gan izglābšana netiek solīta, jo tik nomaļos apgabalos tās sniegšana var aizņemt pat vairākas dienas.

Arī pirmais gadījums Eiropā, kad veiksmīgi tika izglābts cilvēks notika cita pasākums - TGO Challange ietvaros (vienatnē ar kājām jāšķērso Skotija no Ziemeļjūras uz Atlantijas okeānu), kad vienam no dalībniekiem - Nilam Vinteram (Niels Vinther) kalnos uznāca asu vēdera sāpju lēkme, bet mobilā telefona zonas nebija.

Karte ar Nila Vintera vēsturisko ziņojumu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šai ierīcei netrūkst arī pretinieki, kuri ir nopietni nobažījušies par to, ka vienkārša, lēta un visiem pieejama palīdzības izsaukšanas aparāta esamība varētu iedrošināt lielu skaitu cilvēku uzsākt pārdrošas aktivitātes, kuru sekmīgai novešanai līdz galam viņiem trūkst pieredzes, jebkurā nelaimes gadījumā paļaujoties uz glābējiem. Tas lielākoties satrauc angliski runājošo valstu glābšanas dienestus, kuri ir brīvprātīgi (ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande, Dienvidāfrika u.c. valstis) un to galvenais ienākumu avots ir ziedojumi, tādēļ šādi "muļķīgi" un dārgi izsaukumi glābšanas organizācijām izraisa saprotamu sašutumu. Tomēr vismaz pagaidām bažām nav bijis pamata - vismaz SPOT ticis lietots tikai piemērotos brīžos. Anglijas glābšanas dienesti gan bažīgi atzīmē, ka jau vairākus ievērojami pieaug tieši salīdzinoši vienkāršu glābšanas gadījumu skaits, piemēram, cilvēki apmaldās, jo aizmirsuši paņemt karti.

SPOT ierīce man atsauca atmiņā kādu līdzīgu gadījumu - Maiku Hornu, kurš pirms pusotra gada ziemā mēģināja iekarot Ziemeļpolu. Pirms šī ceļojama viņš intervijā National Geographic Adventure stāstīja par paņēmienu ar kādu prombūtnes laikā sazinās ar savu sievu - izmantojot neliela izmēra Argos radiobāku. Tā spēj noraidīt 16 dažādus signālus un tika izstrādāts speciāls katra apzīmējums - sākot ar "Viss kārtībā" un beidzot ar "Nopietna problēma" un pēdējo, Nr.16: "Ekspedīcija pārtraukta, glābējiem nav cerību paspēt. Es mīlu tevi un meitas. Atā"

Signālu Nr. 16 viņš izmantoja tikai vienu reizi, Amazones džungļos 1999. gadā, pēc tam kad viņu sakoda kāda indīga čūska. Ar ziņas sūtīšanu viņš uzreiz nesteidzās, jo cerēja atkopties dažu stundu laikā, tomēr drīz pēc koduma viņš kļuva akls. Divas dienas Maiks gulēja uz paklājiņa, bezspēcīgs, akls, sejai zaudējot jebkādu jušanas spēju. Trešās dienas laikā viņš tomēr ieslēdza radiobāku, jo nodomāja - šī tuneļa galā vairs nav gaismas, ir cauri. Ceturtajā dienā viņš jutās vēl sliktāk, bet viņam sāka atgriezties jušanas spējas. Piektās dienas laikā viņš atguva redzi un spēja jau grīļojoties staigāt...

Laikam nav pamata domāt, ka citi potenciāli glābjamie būs tikpat izturīgi kā Maiks Horns, tomēr ir visai droši paredzams, ka jau tuvākajā nākotnē parādīsies ļoti plašs līdzīgu ierīču klāsts un pietiekoši lēti saikni ar civilizāciju varēs uzturēt pat nomaļākajos nostūros.

Normāls ūdens filtrs

Ūdens filtrus (pārgājieniem paredzētos) līdz šim tiku uzskatījis par bezjēdzīgu izstrādājumu. Samērā neērts, pie tam smags. Pirmo reizi šo aparātu redzēju kādā izbraucienā Rīgas HES apkaimē pirms gadiem astoņiem vai deviņiem, kur izmēģinājām to vai smirdīga purva rāva pēc filtrēšanas nemaitā vēderu. Izrādījās ka nē. Bet to, ka pats filtrs nav nekas parocīgs, atzina arī filtra īpašnieks, kurš šo brīnumu visai drīz mēģināja pārdot (atceros jauna filtra kosmisko cenu - 38 Ls, kas tad bija aptuveni trešā daļa manas algas).

Pārgājienos nevāru arī ūdeni, jo tas prasa daudz laika, bet lai nesaķertu ko nelāgu, nesu līdzi hlora pilienus - divas mazas tūbiņas, ar kurām ūdeni var perfekti attīrīt (tos var arī Ceļotājā nopirkt - saucas Aquamira A+B).

Darbošanās ar pilieniem ir vienkārša - vispirms ūdens traukā vai pudelē iepilina hloru no vienas tūbiņas, tad atšķaidītu fosforskābi no otras tūbiņas. Hlors īsā laikā visu dezinficē. Tomēr, lai nebūtu jādzer dzīvs hlors, nepieciešama fosforskābe - tā pēc pārdesmit minūtēm sāk reaģēt ar pāri palikušo hloru, to likvidējot un pusstundas laikā ir tīrs ūdens bez īpašas piegaršas. Piegarša ir, ja ūdenī bijuši dubļi, aļģes un dzīvi organismi, jo kaut arī tie visi ir beigti un sterili, viņu atliekas nekur nepazūd. Nevar gan teikt, ka arī šis risinājums ir milzonīgi ērts, jo jāskaita pilienu skaits (7 uz 1 litru). Tūbiņu saturs pietiek pārdesmit litriem.

Bet par filtriem turpinot - nesen uzkūlos salīdzinoši jaunajam MSR Hyper Flow filtram, kurš izskatās pēc viena no labākajiem šāda tipa izstrādājumiem, kas tapis šogad. To atzinuši arī Backpackers Magazine, piešķirot šim filtram vienu no pārgājienu industrijas šī gada Oskariem - Editor's Choice Award 2008.

Hyper Flow filtrs ir īpaši viegls (200g), maza izmēra un, pats galvenais, saražo ūdeni ļoti ātri - gandrīz trīs litrus minūtē (citiem - ap 1 līdz 1,5 l/min) un ir viegli izjaucams arī bez speciāliem instrumentiem. Protams ir arī sliktās puses - netīrā ūdenī šis filtrs aizķep ļoti ātri un tad esot ilgi jāņemas ar skalošanu, kurai nepieciešams tīrs ūdens. Lielākajā vairumā apskatu atzīts, ka šis filtrs būs lielisks nelieliem pāris dienu izgājieniem, tomēr sarežģītākās situācijās varētu rasties problēmas, īpaši, ja jāfiltrē dubļi, bet tā jau ir vairāk ASV tuksnešu apgabalu specifika, nevis Eiropā sastopama problēma. Bez tam, aukstumā, slapjam filtram sasalstot, tā membrānas tiek neatgriezeniski saplēstas. Tomēr ziemā ir maz tādu, kas ūdeni pirms dzeršanas neuzvārītu.

Tāds pietiekoši interesants un, iespējams, noderīgs nieks tiem, kuriem nebūs žēl 99 dolāru plus nedaudz par sūtīšanu. Latvijā, protams, 99 Ls, ja vien šis filtrs vispār tiks šeit pārdots. Bet Latvijā kaut ko pirkt pie zemā dolāra kursa ir pasākums, kas domāts īstiem cienītājiem.

Grāmata "Attention All Shipping"

Nesen, esot Dublinā, nežēlīgi labajā lietotu grāmatu veikalā Chapters (visiem iesaku) pa 1 eiro paķēru grāmatu, ko palasīt lidmašīnā. Izrādās, tas bija izcili labs pirkums, viena no pēdējo mēnešu labākajām grāmatām (par ceļojumiem, protams).

Grāmatas autors Čārlijs Konelijs (Charlie Connelly) apbraukā visus Lielbritānijai pieguļošos jūras rajonus, kuri tiek pieminēti Lielbritānijas zvejniekiem un citiem kuģotājiem domātajā laika prognozē, kura tiek pārraidīta četras reizes dienā. Tomēr stāstījums par šīm šķietami garlaicīgajām saliņām un mazajiem ciemateļiem nav sauss un apnīkošs, bet traki dzīvelīgs. Savu braucienu laikā autors arī pabijis īpaši interesantās vietās - piemēram, Sīlandē (Sealand) - vienā no pasaules mazākajām valstīm (oficiāli šī valsts īsti nav atzīta), kura atrodas Temzas grīvā uz diviem betona pāļiem, kuri Lielbritānijas piekrastē palikuši no 2. pasaules kara laikiem, ik pa laikam gan iesaistoties teritoriālos strīdos ar Lielbritāniju. Tā nu autors braukalē ar maziem kuģīšiem un prāmīšiem, ik pa brīdim vētrā apvemjas un starplaikā saistoši apraksta vietējo dzīvi un kultūru - vispār traki interesanti. Pēc grāmatas izlasīšanas uzreiz sakārojās aizbraukt uz dažām no aprakstītajām vietām, īpaši jau Fēru un Šetlandes salām.

Eclipse Tour uz Kazahstānu

Eclipse Tour ir sešu jauniešu kompānija, kura ar bobikiem vasaras vidū dosies vispirms uz Novosibirsku vērot pilnu pilnu saules aptumsumu, pēc tam uz Kazahstānu apskatīt Baikonuras kosmodromu. Dzīvošana paredzēta maksimāli askētiskos apstākļos. Šim projektam bez mājaslapas ir arī pietiekoši saistošs blogs, kur pašlaik tiek aprakstīta ņemte ar Krievijas vīzām un kurš noteikti vēl interesantāks paliks pēc došanās ceļā 14. jūlijā.

Personīgi mani priecē tas, ka Eclipse Tour, atšķirībā no citiem (Saules Vārti, Āfrikas Josta utjp.), sponsorus meklējot, tēlaini nefantazē, ka brauc svarīgās etnogrāfiskajās un kultūrvēsturiskās ekspedīcijās, kuras neatsveramu labumu cilvēcei desmitiem gadu garumā. Kā arī savus piedzīvojumus blogā neplāno aprakstīt maksimāli skopi, jo vēlāk jāizdod grāmata, tādēļ neko īpaši vairāk par pārdesmit vārdiem "mums iet labi, esam tur un tur" stilā un maza izmēra fotogrāfijām nepublicē.

Kaut arī pašlaik izskatās, ka šim pasākumam ar finansēm īpaši labi neveicas, jācer, ka viss veiksmīgi nokārtosies un vasarā būs ko palasīt.

Mēnesi visas teltis ražos tikai Ķīnas zemesstrīcē cietušajiem

Izrādās, ka ķīnieši pēc nesenās zemestrīces netaisījās gadiem ilgi gaidīt palīdzības sūtījumus no ārvalstīm. Pēc SNEWS ziņām, maijā beigās visām fabrikām Ķīnas teritorijā (neatkarīgi vai tās pieder vietējiem vai ārzemniekiem), kurās ražo teltis, pārgājienu mēbeles vai telšu izejmateriālus, pavēlēts pievērsties speciālu telšu ražošanai (un saražot vismaz 2 miljonus gab.), lai ātrāk nodrošinātu ar pagaidu mājokli vairākus miljonus cietušo.

Lai garantētu, ka rīkojums tiks izpildīts, fabrikās izvietoti kareivji un paredzams, ka šāda telšu ražošana ilgs aptuveni pusotru mēnesi. Esot iespējams, ka līdzīgs rīkojums tiks dots arī guļammaisu ražotājiem. Jāteic, visai efektīva stratēģija.

Ķīnā tiek ražotas gandrīz visu lielāko ceļojumu ekipējuma firmu teltis, tomēr esot visai maza iespēja, ka šī lēmuma sekas drīz atspoguļosies veikalu plauktos, jo pagaidām noliktavās ir pietiekoši lieli krājumi un nebūšot problēmu zaudēto vēlāk "iedzīt". Tomēr jau vismaz viena ASV firma - Slumberjack, jau paziņojusi par pasūtījumu aizkavēšanos.

Via Outdoor Retailer